Lai popularizētu Latvijaslībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā unainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju unLatvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojumagadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties“ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem.
Mazirbe – Irē
Šoreiz dosimiesuz Mazirbi.
Latvijas pirmāsbrīvvalsts laikos Mazbānītis aizvizināja mazirbniekus uz Dundagu, Ventspili unStendi. Mazirbes stacija esot bijusi iecienīta ciema iedzīvotāju pulcēšanāsvieta. Te tikuši apspriesti jaunumi ciemā un tuvējā apkārtnē, iegūtas ziņas parnotikumiem dižpilsētā Ventspilī, saņemts pasts un laikraksti.
Jāpiebilst, kaVentspils Piejūras brīvdabas muzejā ir senākās Mazirbes stacijas ēkas replika(kopija), no tās šodien Mazbānītis sāk savu ceļojumu muzejā. Pirmā stacijas ēkaMazirbē tika uzcelta 1916. gadā, līdz ar šaursliežu dzelzceļa izbūvi Pirmāpasaules kara gados, taču līdz šodienai tā nav saglabājusies, bet 20.gs.30.gadu beigās uzceltā stacija joprojām atrodas Mazirbē.
Atrasties vidū ir izdevīgi
Mazirbe ir viens no senākajiem un lielākajiemZiemeļkurzemes zvejniekciemiem. Pirmo reizi dokumentos tas minēts 1387. gadā.Piltenes vaku reģistrā 1582./1583. gadā ciema nosaukums minēts kā Kleine Irwen (Mazā Irve), vēlāk latviski lietots nosaukums Maģ-Īre, Maģ-Irbe. Kā skaidro valodniece Benita Laumane, vietvārda pirmā daļaatspoguļo “mazs” arhaisko formu “maģs”, bet otrā daļa – lībisko “īrva, īra”. Ciemsatrodas netālu no Mazirbes upes grīvas. Lībieši upi sauca par Irē joug, betpašu ciemu par Irē.
Mazirbes ciems atrodas ģeogrāfiski izdevīgāvietā – pārējiem Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem pa vidu. Mazirbe jau senatnēbija ceļu krustpunkts, no šejienes veda tuvākais ceļš uz Dundagas muižu. Mazirbēdarbojās jūrskola, bija Irbes krogs, Brausku ceplī izgatavoja ķieģeļus, bija baznīca,mācītājmuiža, darbojās pasts, skola, veikali, aptieka.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazirbebija lībiešu sabiedriskais un kultūras centrs – tika uzcelts Lībiešu tautasnams, 1923. gadā savu darbību sparīgi sāka Līvu savienība (LīvõdĪt).
Šodien Mazirbeir vieta, kur augusta pirmajā sestdienā notiek Lībiešu svētki. Te pulcējaslībieši un viņu pēcnācēji, vietējie iedzīvotāji, viesi no Igaunijas, Somijas uncitām valstīm, kā arī, protams, no dažādām Latvijas vietām.
Dzīve divās daļās
Mazirbes ciems no seniem laikiem veidojiesdivās daļās – tuvāk jūrai ir zvejnieku mājas, bet ciema dienvidu daļa, kurā ir Irbesbaznīca, mācītājmuiža, kapsēta, krogs un dažas zemnieku sētas – kādus 2-3kilometrus no piekrastes. Taču abas daļas savieno ceļš, kas sākas jūrmalā unstiepjas uz dienvidiem līdz baznīcai un kapsētai.
Senā ciema iekšzemes daļā atradās četraszemnieku sētas – Antšiki, Suteni,Priekš Brauske unPakaļ Brauske. Šajās zemnieku saimniecībās 1826. gadā mita 88 cilvēki, viņiapstrādāja arī daļu Irbes mācītājmuižas lauku.
Zvejnieku apdzīvotā ciema daļa atradās jūrmalātūlīt aiz kāpām. 18. gadsimtā tajā bija sešas sētas – Reini, Grabi, Kalši (Vecaņņi), Taizeli, Valgani, Bunkas. 19. gadsimtā vecsaimniecības papildinājusivēl Tomu sēta.
Spriežot pēc 1826. gada revīzijas datiem,visvairāk iemītnieku bijis Taizelu sētā, kur tolaik mituši 36 cilvēki –saimnieki, kalpi, vaļinieki un daudzi bērni. Pavisam Mazirbes ciemā šajā revīzijāsaskaitīti 250 iedzīvotāji.
Augstākais punkts – baznīca
Irbes (Mazirbes) baznīca tiek uzskatīta parvienu no skaistākajām Kurzemes piekrastē. Tā atrodas pakalnā un 37 metrus augstaissmailais dievnama tornis ir saskatāms arī no jūras. Tā kalpojusi arī kā orientieriszvejniekiem un jūrniekiem, kuģniecības kartēs baznīca atzīmēta kā augstākaispiekrastes punkts.
Baznīcas ēka celta no 1866. līdz 1868. gadam,būvdarbus vadījis vācu būvmeistars A. Šrots, bet cēlāji bijuši vietējieamatnieki un strādnieki. Baznīca celta vietā, kur jau agrāk atradies dievnams,taču par senāko ēku daudz informācijas nav saglabājies.
Kad baznīca tika uzcelta, to rotāja 1868.gadā gleznota altārglezna Jēzus un mācekļiuz jūras. Tā dievnamābijusi vēl 1949. gadā, bet vēlāk pazudusi. 1993. gadā, kad svinēja Mazirbes baznīcas125 gadu jubileju, tika iesvētīta mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas veidota autentiskualtārgleznas kopija.
Līdzās baznīcai atrodas plaša vecā kapsēta,kurā apbedīti lībieši, latvieši, vācieši. Tajā atrodas Nikas Freimaņa, ko tautādēvē par veco Taizelu, kaps, kā arī tur apglabāts Mazirbes pirmais skolotājsHeinrihs Jakobsons un citi.
Pie Mazirbes baznīcas atrodami arī trīs mērakmeņiar iekaltiem uzrakstiem, kas liecina par 1710.-1711. gada Lielo mēri Kurzemespiekrastē.
Baznīcas tuvumā atrodas agrākais mācītājmuižaskomplekss, kurā šodien darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcasMazirbes rekolekciju centrs.
Krogs – slēgts tikai pirms dievkalpojuma
Irbes krogs atradies netālu no baznīcas unkapiem, no tā senajām ēkām šodien saglabājies stallis un pagrabs.
Pitradznieka Kārļa Baranovska atmiņas aprakstadzīvi Irbes krogā 20. gadsimta sākumā: “Košradznieki, mazirbnieki, pitradzniekiun citu ciemu ļaudis krogā visvairāk pulcējās svētdienās pēc dievkalpojuma baznīcā.Vietējie, kuri gribēja iedzert alu, uz krogu gāja bieži. Pirms baznīcas līdzdivpadsmitiem krogs bija slēgts. Tiklīdz baznīcā nozvanīja dievkalpojumabeigas, krogu drīkstēja atvērt. Krogā pārdeva Dundagas spirta brūža šnabi, betvisvairāk – Dundagas brūža alu. [..] Bufetē pārdeva arī kaut kādas maizītes,uzkožamos ar gaļu un citu. Uz letes pārdošanai stāvēja arī kūpinātas butes unreņģes. Krogam noteiktu darba stundu nebija. Slēgts tas bija vienīgi svētdienāspirms dievkalpojuma. Zvejnieki uz krogu parasti gāja pēcpusdienā, tad, kad bijavētra un nevarēja iet jūrā. Sestdienas vakaros krogā parasti notika danči. Tadtur nāca jaunieši. Kāds spēlēja ar ermoņikām vai leijerkasti. Sievietes krogusauca par Velna bedri.”
Ar krogu saistīta arī dziesmiņa par Taizelu,kas, domājams, radusies 19. gadsimta otrajā pusē, kad Irbes krogs zēla unplauka un Taizelu sētas saimnieks bija Nika Freimanis – Vecā Taizela prototips.Dziesmiņa stāsta, ka Taizels katru dienu Irbes krogā alu dzer, un braukdams pajūgumājās, iekrīt, protams, grāvī. Sākumā dziesmiņa bija zināma galvenokārt vietējiempiekrastes ļaudīm, bet 20. gadsimta vidū Veco Taizelu par leģendāru personībupadarīja literāts un komponists Marģeris Zariņš. Tapa kordziesmu svīta Vecā Taizela brīnišķīgie piedzīvojumi (1957-1960), pēc tam garstāsts pat to pašutematu un arī luga.
Brauca mācīties no citiem ciemiem
Pirmā Mazirbes skola bijusi Košraga Žokos. Statistikasziņas par Mazirbes (Košraga) pagasta skolu parādās Kurzemes laukskolu sarakstā1875. gada aprīlī – skolā bija 65 skolēni un divi skolotāji. Jaunu skolas ēkuuzcēla Mazirbē 1880. gadā. Zināms, ka Irbes pagasta skolā 1887./88. mācību gadāmācījušies 35 zēni un 36 meitenes. Bija divi skolotāji – Heinrihs Jakobsons unpalīgskolotājs Rūdolfs Lejasozols.
Mazirbes skola kļuva par pirmo sešklasīgopamatskolu līvu krastā, ar 1925./26. mācību gadu paplašinoties un pārceļotiesuz agrākajām jūrskolas telpām. Tolaik skolas nosaukums bija – Mazirbes II pakāpespamatskola. No 1933./34. mācību gada skola kļuva par Mazirbes valsts pamatskolu,kuru uzturēja no valsts budžeta. 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē skolēnuskaits jau sasniedza vairāk nekā 150, mācīties brauca arī no citiem piekrastesciemiem.
Mazirbes pamatskola turpināja darboties arīpēc Otrā pasaules kara. No 1946. gada līdz 1952. gadam skolu vadīja RūdolfsErmanbriks, kurš lībiešu jūrmalas laužu apziņā ir palicis kā leģendāra personība.R.Ermanbriks nenogurstoši gādāja par bērnu muzikālo izglītību, vadīja korus,instrumentālos ansambļus, vienmēr bija kultūras norišu epicentrā. “Viņš stāvējaun krita par savu skolu,” sacījis ne viens vien agrākais audzēknis.
1970. gadā vispārizglītojošo astoņgadīgoskolu reorganizēja un izveidoja Mazirbes internātpalīgskolu.
Dibināja Līvu savienību
Mazirbē 1870.gadā dzimis lībiešu dzejnieks,tulkotājs, kultūras darbinieks Kārlis Stalte. Viņa tēvs bijis Irbes draudzes ķesterisAnsis Stalte. Lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves organizēšanā K.Stalte aktīviiesaistījās 20. gadsimta 20. un 30. gados. Viņš gādāja par Līvu savienībasdibināšanu un pats kļuva arī par tās pirmo priekšsēdētāju.
1923. gada rudenī,gatavojoties lībiešu karoga atklāšanas svētkiem, K.Stalte sacerēja vārduspatriotiska satura dziesmai Min izāmō (Mana tēvzeme),ko tagad pazīstam kā lībiešu himnu. Par tās melodiju viņš izraudzījās Igaunijasun Somijas himnu un kuras mūzikas autors ir vācu izcelsmes somu komponists FrederiksPaciuss. Pēc laikabiedru atmiņām, Līvu savienības četrbalsīgais koris topirmo reizi nodziedāja lībiešu karoga atklāšanas svētkos. Šajā dienā pirmoreizi izskanēja arī karogam veltītā Plagā loul (Karogadziesma), kuras vārdu autors tāpat ir K. Stalte.
K.Stalte bijalībiešu valodas konsultants somu valodniekam Lauri Ketunenam, kad tas vācamateriālus lībiešu–vācu vārdnīcai. Tāpat K.Stalte atbalstīja lībiešu avīzesizdošanu, kas sāka iznākt 1931. gadā Jelgavā, un no 1933. līdz 1939. gadam, kadmēnešraksts Līvli iznāca Mazirbē, bija tā redaktors.
1937. gadāHelsinkos tika izdota viņa lībiešu valodā tulkotā Jaunās Derības (Ūžtestament) pirmā daļa – evaņģēliji un apustuļu darbi, bet pilns izdevumsiznāca Helsinkos 1942. gadā. Kopā ar meitu Margareti Stalti viņš izdevis divaslībiešu dziesmu grāmatas ar notīm: Līvõkīellōlõd 1929. gadā un Līvõkīel lōlõd II 1930.
1930.gados K.Stalte sastādīja arī pirmās lībiešu ābeces un lasāmgrāmatasmanuskriptu, kas izdots 2011. gadā.
Ar to stāstu par Mazirbi beidzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai “ekskursijai”,kad apciemosim Košragu!
Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, Vilis Veldre Dzīve pie jūras, Lībiešu gadagrāmata 2023, interneta mājaslapa livones.net.
