Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Jaunciems

Publicētspirms vairāk nekā 2 gadiem

Publicēts: 03.07.2023.

Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Jaunciems

Lai popularizētuLatvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijaskultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālokomisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešumantojuma gadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā unpiedāvā doties “ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem.

Jaunciems – Ūžkilā

VentspilsPiejūras brīvdabas muzejā joprojām kursē Mazbānītis, kas agrākos laikos bijanozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešu zvejniekciemu ļaudīm. Šoreiz dosimies uzJaunciemu. Mazbānīša stacija atradās pusceļā starp Sīkragu un Jaunciemu, laiizkāptu tieši Jaunciemā, agrāk jaunieši lēkuši laukā no bānīša. Par to stāstījusiJaunciema iedzīvotāja Herta Gobiņa:

“Sestdienāsap trijiem pēcpusdienā izbraucām no Ventspils un vakarā ap sešiem bijām mājās,Jaunciemā. Lai mums nebūtu jānāk vairāk nekā divus kilometrus atpakaļ, mēsiemanījāmies ierīkot pieturu “stārķa ligzda”. Kokku mājas laukā, netāluno dzelzceļa, auga liels vecs alksnis. Šī koka galotnē jau senākos laikos bijaierīkota ligzdas vieta svēteļiem. Tur pavasaros un vasarās vienmēr ligzdoja stārķi.Šo vietu zināja arī bānīša mašīnisti un konduktori. Mēs jau Lielirbes stacijāpalūdzām mašīnistus mazināt ātrumu minētajā vietā, lai varētu izlēkt novilciena pie “stārķa ligzdas”. Tad vienmēr priecājāmies, ka esam vinnējušidivus kilometrus un ātrāk tikuši mājās.”

Mazākaisno līvu krasta ciemiem

Senākāsziņas vēstures avotos par Jaunciemu sastopamas Piltenes vaku reģistrā. No tāzinām, ka 1582./1583. gadā Jaunciema (Newendorf) 11 sētas ir iznomātasGerdtam Korfam. Vāciskā nosaukuma – Newendorf – tāpat kā lībiskā – Ūžkilā – tulkojums ir “jaunaisciems”.

1736. gadā ciemā bijušas tikaidivas sētas, bet 1826. gada revīzijas sarakstos minētas četras sētas – Labrenči, Žoki, Koki un Kokki ar 54 iedzīvotājiem.

Jaunciems bija mazākais no lībiešukrasta ciemiem. Kad 1920. gadā somu valodnieks L.Ketunens šeit viesojās, viņšsavā burtnīcā ierakstīja šādu īsu piezīmi: “Mazs ciems, 5 mājas, 22 cilvēki runālībiski, tā ir apmēram trešā daļa no iedzīvotājiem. Mana valodas konsultantebija Lizete Zariņa, 41 gadu veca.”

20. gadsimta 30. gados ciemspamazām pletās un auga. 1935. gadā Jaunciemā bija 13 saimniecības un dzīvoja 67cilvēki; 1939. gadā – 17 sētas un 75 iedzīvotāji. Tomēr Jaunciemā nebijaskolas, pasta, dzelzceļa stacijas. Bērni mācīties devās uz Sīkragu un Mazirbi.

Otrā pasaules kara beigu posmāvācu okupācijas vara lika visiem Jaunciema iedzīvotājiem pārcelties uz citāmvietām. Pēc kara daļa no viņiem atgriezās, taču ne uz ilgu laiku, jo padomjuvara aizliedza zvejot, bet zeme un lopi bija jāatdod kolhozam. Jaunciemniekimeklēja sev citas dzīvesvietas, pārcēlās uz Ventspili, Kolku un citviet.

Šodien Jaunciemā vēl ir pāris māju,viena no tām – Jaunstrautiņi – ir apdzīvota ne tikai vasarās,bet visa gada garumā. Tajā dzīvo agrāko saimnieku Zīvartu Jāņa un Edas pēcteči.

Draudzība ar kaimiņiem

Latvijas pirmās brīvvalsts laikājaunciemniekiem bijušas ciešas un draudzīgas attiecības ar kaimiņiem – Lielirbesiedzīvotājiem. Jaunciemā bijis diezgan daudz baptistu un, tā kā savas baznīcasnebija, viņi devās uz Lielirbes baptistu lūgšanu namu (no 2012.gada eksponētsPiejūras brīvdabas muzejā). Jaunieši satikās, iepazinās un precējās. Tādējādi veidojāsradniecīgas saites starp abu ciemu iedzīvotājiem.

Lai arī abu ciemu iedzīvotāji bijasatuvinājušies, senākos laikos katrs ciems piederēja savam baronam. Ar Lielirbijūrmalā beigušies Popes barona Bēra īpašumi, un ar Jaunciemu sākusies Dundagasbaronu Ostenu-Zakenu zeme. Robeža bijusi pie Irbes upes ietekas jūrā, nedaudzuz Jaunciema pusi. To labi iezīmējusi liela smilšu kāpa, ko sauca par Baltokalnu. Latvijas brīvvalsts laikā šī robeža saglabājusies un šķīrusi Ances un Dundagaspagastu.

Starp Jaunciemu un Sīkragu uz jūrutek neliela upīte – Ķikans (Celmupe, Dīcmaņa upe), kas iztek no Jaunciema ezeraun šodien iezīmē robežu starp Ventspils un Talsu novadiem. Šīs upes apkaimē bijaganības, kur lopus ganījuši gan jaunciemnieki, gan sīkradznieki.

Jāpiebilst, ka Jaunciemamnebija arī savas atsevišķas kapsētas, tā bija kopīga ar Sīkragu un atradās mežāstarp šiem ciemiem.

Ar divām laivām var lepoties

20. gadsimta 30. gados Jaunciemazvejnieki savas motorlaivas turējuši Irbes upē, netālu no ietekas jūrā. Šo motorlaivupiestātni izmantojuši arī sīkradznieki. No Jaunciema šī vieta atradusies 2kilometru attālumā, bet no Sīkraga – ap 6 kilometriem. “Kas vaicātu, kāpēc nevien jaunciemnieki, bet arī sīkkradznieki savu motorlaivu piestātni uzņēmušitik tālu no mājām, kad visas citas laivas piestāj valgumos turpat pie ciemiem, tasdabūtu atbildi, ka lielajām motorlaivām lielas grūtības, kamēr tiek malā valgumāun atkal no valguma jūrā, turpretim iebraukt upē un te piestāt krastam daudzvieglāk,” 1937. gadā rakstīja piekrastes apceļotājs Vilis Veldre. Viņš piebilst,ka jaunciemniekiem ir tik pat daudz motorlaivu kā lielirbniekiem, proti, divas,taču Jaunciems izmēra ziņā “tāds pusciems vien ir”, tāpēc ar šādu laivu skaituvar arī lepoties.

Ar to stāstu par Miķeļtornibeidzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai“ekskursijai”, kad apciemosim Sīkragu!

Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, Vilis Veldre Dzīve pie jūras, interneta mājaslapa livones.net.