Lai popularizētu Latvijas lībiskās saknes un lībiešumantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūtssadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūrascentru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. Arī Ventspils muzejsiesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties “ekskursijās” uzLībiešu krasta zvejniekciemiem.
Lielirbe – Īra
Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā joprojām kursēMazbānītis, kas agrākos laikos bija nozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešuzvejniekciemu ļaudīm. Ceturtā pietura, kurā “izkāpsim” būs Lielirbe, kuraslībiskais nosaukums ir Īra.
Ciems atrodasIrbes upes krastos, pie tās ietekas jūrā. Pirmo reizi vēstures avotos tas minētsjau 1387. gadā, toreizējais nosaukums – Irwemünde.
Kadekspedīcijā pie lībiešiem 1846. gadā devies akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns,lībietis Jānis Princis, vecākais, viņam pastāstījis, ka Lielirbes un Mazirbesciemu nosaukumu pamatā esot Sāmsalas igauņu vārds “irv” (stirna). Sāmsalasiedzīvotāji esot Lielirbi saukuši par Sūr Irvekilā (Lielais Stirnciems) unMazirbi – par Piški Irvekilā (Mazais Stirnciems).
Vislībiskākaisciems
Zināms, ka 16.gadsimta beigās Lielirbē bijušas 15 saimniecības. Savukārt 1835. gada revīzijaslaikā Lielirbē bijušas 9 vecsaimniecības un 3 mežsargu saimniecības.
Lielāko uzplaukumu Lielirbe piedzīvoja Latvijasbrīvvalsts laikā, kad ciemā uzcēla daudz jaunsaimniecību. 1939. gadā Lielirbēbija apmēram 70 mājas, kurās dzīvoja ap 300 iedzīvotāju. 20. gadsimta 20. un30. gados Lielirbe bija ne tikai viens no lielākajiem lībiešu jūrmalas ciemiem,bet arī vienīgais ar lībiešu pārsvaru. Piemēram, 1935. gada tautas skaitīšanasdati rāda, ka Lielirbē bija 336 iedzīvotāji, no tiem 208 (62 %) bija lībieši,pārējie, protams, lielākoties latvieši. Lielirbē dzīvoja gandrīz ceturtā daļano visiem Kurzemes ciemu lībiešiem. Lībiešu valoda Lielirbē tika lietotasalīdzinoši ilgāk nekā citur.
Diemžēl pēc 2. pasaules kara sekojošais PSRSokupācijas periods ciema dzīvi apstādināja. 20. gadsimta beigās ciemā nebijaneviena pastāvīgā iedzīvotāja. “Ja Lielirbe nebūtu iznīcināta padomju laikā,tieši šajā ciemā visilgāk būtu saglabājušās ģimenes, kuras vēl lietotu lībiešuvalodu,” raksta lībiešu kultūras darbiniece un novadpētniece Baiba Šuvcāne.
Bija ostaun būvēja buriniekus
17. gadsimtaotrās puses kartē atzīmēts, ka Lielirbē ir arī osta, tā piederējusi muižniekiemfon Maideļiem. Osta vietējo iedzīvotāju vajadzībām kalpoja vēl 19. gadsimtā un20. gadsimta sākumā. Šajā laikā attīstījās tirdzniecība ar Rīgu, Rēveli(tag.Tallinu), Pēterburgu un citām pilsētām, uz tām brauca ar dižlaivām.Tirgojās ar darvu, degutu, kartupeļiem.
19. gadsimtabeigās buriniekus būvēja visos Ziemeļkurzemes lībiešu jūrmalas ciemos, betvisvairāk – Lielirbē.
Kā tiktpāri upei?
Irbes upe ciemu vienmēr dalījusi divās daļās, un pašilielirbnieki tās sauc par zemspusi un jūrspusi. Lai tiktu pāriupei senākos laikos izmantots plosts. Taču pēc 1. pasaules kara plosta vairsnebija. Bija gan palicis vāciešu uzbūvētais koka tilts, bet tas atradiesneizdevīgā vietā – ciema vienā galā, tāpēc katru pavasari pāri upei būvētaspamatīgas koka laipas.
1932. gadāuzcēla jaunu tiltu uz metāla balstiem, dzelzceļa un pajūgu kustībai, jo vecaiskoka tilts bija nolietojies un kļuvis nedrošs.
Agrākādzelzceļa tilta vietā šodien atrodas 2020. gadā atjaunotais gājēju tilts, ko renovējaEiropas reģionālās attīstības fonda atbalstītā projekta “Ziemeļkurzemes kultūrvēsturiskāun dabas mantojuma saglabāšana, eksponēšana un tūrisma piedāvājuma attīstība”ietvaros. Viena no šī projekta daļām ir arī topošā Piejūras brīvdabas muzejajaunā ēka.
Baznīcasotrā dzīve
Lielirbes baptistu baznīca ir viens no apskatesobjektiem Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā. Kāapliecinājums lībiešu un latviešu 19. un 20. gs. garīgās dzīves norisēm baznīcatur piedzīvo savu otro dzīvi. To uz muzeju pārveda 2011.-2012. gadā.Taču ēka savā mūžā ceļojusi vairākas reizes. Baznīcas iesvētīšana Lielirbēnotikusi 1913. gadā. Taču, sākoties 1. pasaules karam, Lielirbes draudzeilūgšanu nams bija jāatstāj, jo vācu invāzijas laikā to nojauca un pārcēla uzjūrmalu Lielirbes upes malā, kur tas tika izmantots kā zivju apstrādes cehs.Pēc kara, daļu materiālu iegūstot, noplēšot zivju cehu, daļu sarūpējot nojauna, draudze baznīcu atjaunoja. To uzcēla uz zemes, kuru draudzei atvēlējadraudzes vecākais, “Lakšu” sētas saimnieks Jānis Andersons. Namulielirbnieki cēla pašu spēkiem, un draudzes lietošanā tas bija jau 1923. gadā.„Ventas Balss” 1923. gada 6. jūlijā rakstīja: „Šejienes baptisti Jāņudienā svinēja savas jaunās baznīcas atvēršanas svētkus, tos kuplinot ar runām,deklamācijām, dziesmām. Bija ieradies Ventspils baptistu draudzes korisdiriģenta J. Valdmaņa vadībā un dziedāja jaukas dziesmas. Tikām iepazīstinātiar vietējās draudzes pagātni un tagadni. Pārdesmit gadu laikā šis viņiem ir jautrešais lūgšanu nams.”
Šodien šajā vietā Lielirbē atrodas piemiņas zīme un koka krusts, kasiezīmē vietu, kur līdz 2011. gadam atradās baptistu draudzes lūgšanu nams.
Ievērojami ļaudis
Lielirbē Didriķa un Emīlijas Blūmuģimenē dzimusi lībiešu kultūras un vēstures pētniece Valda Marija Šuvcāne (1923–2007).“Mana pirmā valoda bija lībiešu valoda. Bet mēs visi lībieši bijām divvalodnieki,jo bez latviešu valodas dzīve nemaz nebija iespējama,” par savu bērnību V.M.Šuvcāneraksta grāmatā “Lībiešu ciems, kura vairs nav”. Viņa ne tikai pētījusi unizzinājusi visu lībisko, izdevusi grāmatas un publicējusi rakstus, bet arīilgus gadus dziedājusi Rīgā dibinātajā lībiešu dziesmu ansamblī Līvlist. V.M.Šuvcānesiesākto tagad turpina viņas meita Baiba Šuvcāne.
Lielirbē dzimis arī Mārtiņš Lepste(1881-1958), kurš no 1923. gada līdz 1938. gadam bija vienīgais lībiešu valodasskolotājs visās piecās jūrmalas ciemu skolās – Miķeļtornī, Lielirbē, Mazirbē,Saunagā un Kolkā. Skolotājs brauca ar zirgu pajūgu, katru dienu būdams citāskolā. Pats Lepste rakstījis, ka gadā nobrauc ap 4000 kilometru.
Ar to stāstu par Lielirbi beidzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai “ekskursijai”, kad apciemosim Jaunciemu! Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav , Vilis Veldre Dzīve pie jūras, interneta mājaslapa livones.net.
