Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Pitrags

Publicētspirms vairāk nekā 2 gadiem

Publicēts: 06.11.2023.

Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Pitrags

Lai popularizētu Latvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties “ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem.

Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā joprojām kursēMazbānītis, kas agrākos laikos bija nozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešuzvejniekciemu ļaudīm. Šoreiz dosimies uz Pitragu.

Pitrags – Pitrõg

1921. gadā 85gadus vecais pitradznieks P.R. (Peteris Ramšķe?) par Pitraga izcelšanos lībiskipastāstījis tieku, kas vēsta, ka ciemu sācis veidot un nosaukumu tam devis kādsvīrs no Sāmsalas. “Vispirms uz šejieni atnākuši četri brāļi. Katrs uztaisījissavu māju, un radušās četras saimnieku sētas: Kurg, Töriz, Sim, Jōk(Dzērves,Sumbnri, Sīmi, Jāki). Tā viņi sākuši tur dzīvot.”

Kā skaidro lībiešu pētniece Valda MarijaŠuvcāne, šai teikai ir zināms pamats – pieminētās mājas tiešām uzskatāmas parPitraga senākajām sētām. Dokumenti rādot arī, ka vairākās ciema mājās dzīvojušisāmsalieši , kas baznīcas grāmatās dēvēti par “sāmišķiem puišiem” un “sāmišķāmmeitām”. Viņi precējušies savā starpā un arī ar šejieniešiem.

Pitrags (Pudteraggen) vēsturesdokumentos minēts 1582. gadā, kad ciemasētas piederējušas Piltenes muižai. 1826. gada dvēseļu revīzijas dokumentāminētas 11 sētas, kurās mituši 190 iedzīvotāji.

19. gadsimta vidū Pitragā radušās vēldažas jaunas sētas, bet 20. gadsimtā nākušas klāt jaunsaimniecības. 1937. gadāciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (galvenokārtjaunsaimniecības).

Zagļu ciems un Plikā bņķiera iela

Pitraga ciems irizstiepies pāris kilometru garumā paralēli jūrai.

Vecsaimniecības veidoja Pitraga centrālodaļu, savukārt jaunsaimniecības bija iedalītas ciema nomalē. Kā stāstījusipitradzniece Ērika Dišlere, jaunsaimnieku daļu iesaukuši par Zagļu ciemu, jokādam no jaunsaimniekiem šis netikums piemitis. Iesauku esot izgudrojislībietis Eduards Egle no Lejasbirzēm. Zagļu ciemā viņš arī ielām devisinteresantus nosaukumus – Plikā baņķiera iela, Klibā iela, Vecmeitu iela. Bijisarī Desu ciems un Slinkmaļu ciems. Ciema daļu aiz Pitragupes (Kukšupes) saukušipar Skudru ciemu, jo tur bijis ļoti daudz skudru.

Papildu peļņu deva ķilavas

Ciema iedzīvotāju pamatnodarbošanās,tāpat kā citos piekrastes ciemos, bija zvejniecība. Samērā labu papildu peļņuciemniekiem deva ķilavu apstrādes darbnīcas jeb kūres. Pirms Pirmā pasauleskara Pitragā darbojās trīs ķilavu ražotāju firmas, gatavo produkciju kuģīšosveda uz Rīgu.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Pitragābija ap 20 zvejnieku. Ciemā bija divas motorlaivas, vairākas buru laivas undaudzas airu laivas. Pitrags bija to ciemu vidū, kurā 20. gadsimta 30. gadubeigās izbūvēja molu jūras mēslu savākšanai, lai varētu uzlabot piekrasteslieso zemi.

Pirms Pirmā pasaules kara ciemā bijadivas tirgotavas, kas piederēja ebrejiem. 20. gados tirgošanos savās rokāspārņēmis uzņēmīgais pitradznieks Kārlis Tilmanis. Viņa veikals atradies ciemacentrā – “Lakstīgalās”. Turpat netālu – Baptistu draudzes namā – bijis Zeltiņaveikals. Lai gan Jānis Zeltiņš bija baptistu mācītājs, viņš tirgojies arvērienu, savā veikalā piedāvājot visplašāko preču klāstu.

Zvejoja robežsargu uzraudzībā

Pēc Otrā pasaules kara Pitraga ciemsnebija daudz mainījies. Lielākajā daļā sētu dzīvoja tie paši iemītnieki. 16vietējie 1944. gada 8. novembra naktī devās bēgļu gaitās ar laivu pāri jūrai –uz Zviedriju. Viņu vidū bija arī veikalnieks Kārlis Tilmanis.

Pēckara gados ciemā darbojās kolhoza“Brīvais zvejnieks” zvejas brigāde. Jūrā iet varēja, taču tas notika stingrārobežsargu uzraudzībā. Zvejnieku kolhozs pie Pitragupes uzcēla zivju apstrādescehu. Tur ražoja karsti kūpinātas reņģes, lucīšus mencas, kā arī aukstikūpinātas butes. Ražotne darbojās vēl 80. gadu beigās, tajā strādāja pitradzniekiun tuvāko ciemu iedzīvotāji.

Baptistu lūgšanu nams

Pitraga centrā atrodas baptistu lūgšanu nams,draudze dibināta 1890. gadā, bet dievnams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasauleskara laikā nams cietis ugunsgrēkā un pēc tam ticis atjaunots 1925.-1926. gadā.Padomju varas okupācijas gados Pitraga baptistu lūgšanu nams bija vienīgaisdievnams Lībiešu krastā, kurā pastāvēja draudze un notika dievkalpojumi.Pitraga baptistu draudze darbojas joprojām.

Folkloras teicēja Marija Šaltjāre

Pitragā dzīvojusi lībiešu folkloraszinātāja, teicēja Marija Šaltjāre (1860—1930). 1920.gada vasarā Pitragā viņu apmeklējavalodnieki Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Savās atmiņās L.Ketunens raksta:“Pitrags bija krietni lielāks [ciems], tajā dzīvoja ap 200 cilvēku, nokuriem ceturtā daļa bija lībieši. Tur es satiku Mariju Šaltjāri, … apaļīgusievieti, kuru Loritss jau bija paguvis apmeklēt un no kuras viņš dzirdēja unuzrakstīja neskaitāmi daudz pasaku, sakāmvārdu, dziesmu un citu folklorasmateriālu. Tāpēc es Mariju nosaucu par “zeltmuti”. Reiz es viņuaizvedu uz Tērbatu paciemoties, tādējādi parādot Marijai Šaltjārei pelnītupagodinājumu.”

O.Loritss bija tas, kurš vairākasvasaras pierakstīja lībiešu folkloru Pitragā, kur galvenā teicēja bijaM.Šaltjāre. Lībiešu tautasdziesmu krājumā “Volkslieder der Liven” 1936.gadāun savā 1938.gada rakstu krājumā “Liivi rahva malestuseks” O.Loritss nosaucisM.Šaltjāri par dzimušu aristokrāti ar spožu atmiņu.

Pavisam viņateikusi vairāk nekā 90 dziesmu un rotaļu un stāstījusi pāri par 200 pasaku unteiku.

Vadīja miljonāru jūrasjahtas

Interesanta unpiedzīvojumiem bagāta bijusi M. Šaltjāres brāļa – Andreja Bertholda – dzīve. Lielākodaļu mūža viņš nodzīvoja Amerikā, taču nekad nezaudēja savu lībisko identitāti.17 gadu vecumā, kā daudzu zvejnieku dēli tajā laikā, viņš uzsāka savu dēkaino jūrniekadzīvi. A.Bertholdu atbalstījis Artūrs Kērtiss Džeimss, viens no ASV bagātākajiemrūpniekiem. “Džeimss ir darījis manā labā vairāk nekā tēvs būtu varējis. Viņšmaksāja par manu izglītošanos Ņujorkas jūrskolā, tajā pašā kursā, ko viņš patsbija izgājis,” stāstījis A.Bertholds. Tikko ieguvis savā īpašumā skaistoluksusa šonerjahtu “Cornet”, A.K.Džeimss nolīga Andreju par kapteiņa otro palīgu.A.Bertholds uz šīs šonerjahtas kuģoja no 1893. līdz 1897. gadam. 20. gadsimta sākumāBertholds brauca ar Amerikas tirdzniecības kuģiem, bet pēc tam atkal strādājapie A.K.Džeimsa, šoreiz par pirmo kapteiņa palīgu uz lielās trīsmastu jūrasjahtas “Aloha”. Vairākus gadus Bertholds vadījis arī Volstrītas baņķiera,miljardiera Fontsona trīsmastu jūras jahtu “Shenandoah”.

Skolotāja Velta Ķierpe

Pitraga “Dēlniekos”dzimusi skolotāja Velta Ķierpe (dz. Ģigule) (1928– 2011). Viss viņas mūžspagājis Lībiešu krastā – dzimtajā Pitraga ciemā, Mazirbē un Kolkā. Viņa ir izskolojusivairākas paaudzes lībiešu ciemu bērnu, mācījusi viņiem latviešu valodu unliteratūru, mācījusi mīlēt dzimto ciemu un zemi. Pati gan nebūdama lībiete, betbērnībā dzīvodama ciešā saskarē ar Pitraga lībisko vidi, viņa uz mūžu iemīlējaLībiešu krastu un tā cilvēkus.

Ar to stāstu par Pitragu noslēdzam un sakām: “Nēmizpǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai “ekskursijai”, kad apciemosim Saunagu!

Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, Vilis Veldre Dzīve pie jūras, Lībiešu gadagrāmata 2023, interneta vietne livones.net.