Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Sīkrags

Publicētspirms vairāk nekā 2 gadiem

Publicēts: 07.08.2023.

Ventspils muzeja lasītavā: ceļojums pa lībiešu ciemiem. Sīkrags

Lai popularizētu Latvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties “ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem. Šoreiz uz Sīkragu!

Sīkrags – Sīkrõg

VentspilsPiejūras brīvdabas muzejā joprojām kursē Mazbānītis, kas agrākos laikos bijanozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešu zvejniekciemu ļaudīm. Šoreiz dosimies uz Sīkragu.

Šī ciemajauniešiem Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazbānītis kalpojis arī izklaidei:

“Jaunajiemsīkradzniekiem bija tradīcija katru svētdienas vakaru salasīties un kopā iet uzstaciju. Stacija bija starp Sīkragu un Jaunciemu, pusceļā. Tur sagaidījavilcienu, sasveicinājās ar konduktoru Dzelzīti. Visi iekāpa vilcienā, braucalīdz ciemam, tad vilciens piebremzēja, visi izkāpa. Gāja uz Jaunklāva kalnu,tālāk uz Koiju kalnu. (..) Pēc tam devās uz jūrmalu, tur dziedāja un gājarotaļās Div par maz, trīs par daudz, Pēdējais pāris šķiras. Biežidziedāja Zilo lakatiņu,” raksta Baiba Šuvcāne, kura apkopojusisīkradznieku Viļņa Priedes, Zigrīdas Priedes, Astrīdas Emerbergas, AijasKreiceres un Harija Priedīša atmiņas. Ciemā bijuši divi veikali un pasts. Armazbānīti vestas preces un pasta sūtījumi. Puikas parasti līdzējuši pastuatnest.

Cūka vai sīga?

Ciema nosaukums Sigkeragke dokumentos minēts jau 1387. gadā, bet latviskais variants Sīkrags sastopams Irbes-Ģipkas draudzes baznīcu grāmatu ierakstos, kas saglabājušies no 1741. gada. Vietvārda izcelsmei nav vienota izskaidrojuma. Lībieši ciemu sauc par Sīkrõg. Lībiešu valodas kopējs Pēteris Dambergs pieļāvis, ka vārda izcelsme saistīta ar lībiešu valodas salikteni “sigāriek” (cūku ceļš). Savukārt valodnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins skaidrojis, ka nosaukums Sīkrags ir saliktenis no latviešu valodas vārdiem “sīks” un “rags”. Savukārt somu valodnieks Valentīns Kiparskis apšaubījis šo versiju, pamatojot ar to, ka Sīkraga tuvumā nav zemesraga. Viņš vedinājis domāt par to, ka salikteņa pirmā daļa varētu būt cēlusies no lībiešu valodas vārda “sīg”, kas nozīmē “sīga”. Interesanti, ka šīs zivs nosaukums līdzīgi skan gan lībiski un latviski, gan igauniski un somiski.

Zināms, ka 16. gadsimta otrajā pusē Sīkragā bijušas 18 sētas, no kuru nosaukumiem divi sastopami vēl šodien – tās ir Koiju un Lorumu mājas. Savukārt 1826. gadā Sīkragā bijušas 10 sētas ar 170 iedzīvotājiem. Ciema pamatveidols ar vecsaimniecībām Ķeļķi, Koijas, Pentes, Santi, Brikši ir saglabājies līdz mūsdienām.

1983. gadā Sīkraga centrālā apbūve tika iekļauta Latvijas PSR nozīmes arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā, bet kopš 1998. gada tas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

Daļa jaunsaimniecību Latvijas brīvvalsts laikā izveidojās no ciema centra uz Mazirbes pusi un tautas mutē ieguva nosaukumu Sesku ciems. 1939. gada lauksaimnieciskās skaitīšanas dati liecina, ka Sīkragā bija 46 saimniecības.

Nozīmīga sīkosta

17. gadsimtā Sīkrags ietilpa Dundagas muižnieku fon Maideļu īpašumā. Te izveidojās viena no nozīmīgākajā sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. 17. gadsimta beigās Sīkragā bijušas lielas preču noliktavas un viesnīca jūrniekiem. Ciemā dzīvojuši arī daudzi amatnieki. Pēc ļaužu nostāstiem, noliktavas atradušās ciema dienvidrietumu daļā aiz kāpām pie strauta, ko lībieši saukuši par Kēņigtarā ūrga (Ķēniņa lauku strauts).

Taču 18. gadsimta sākumā līdz ar zviedru ienākšanu Kurzemē sīkostas pamazām panīka, arī Sīkrags. Pēc tam ostu izmantoja tikai zvejnieku vajadzībām.

20. gadsimta 20. un 30. gados Sīkrags bija viens no rosīgākajiem zvejniekciemiem. 1932. gada 12. janvārī Ventas Balss rakstīja, ka Sīkragā un Jaunciemā pavisam ir 60 zvejnieki.

Pozitīvs pavērsiens zvejnieku dzīves apstākļu uzlabošanā notika 1936. gadā, kad tika nodibināts Kolkas rajona zvejnieku kooperatīvs, kura centrālā valde bija Kolkā, bet nodaļas – visos Ziemeļkurzemes jūrmalciemos, arī Sīkragā. Šajā laikā Sīkragā uzcēla jaunu zivju sālīšanas cehu, pie mola uzbūvēja īpašu platformu, kur piestāt zvejas laivām.

Lūdz atvērt pamatskolu

1932. gada 1. decembrī Sīkragā tika atvērta pamatskola. Ciema zvejnieku neatlaidīgie lūgumi beidzot bija uzklausīti. Taču pirmajā gadā viņiem pašiem skola bija jānodrošina ar apkuri, apgaismošanu, apkalpošanu. Telpas piešķīris lībietis Pēteris Breinkopfs. Kopš 1933./1934. mācību gada Sīkraga I pakāpes pamatskolu savā apgādība pieņēma Dundagas pagasts.

“Vis klas bij vienā lielā telpā, vis kopīg. Skolotāj Vembren sauc. Skolā mācīj latvieš valod, rakstīt, lasīt, rēķināt. Arī lībieš valod Lepst mācīj, bij tāds dūšīgs, apaļš vīrs. Reiz nedēļā viņš nāc ar zirdziņ. Cik es atceros, viņš bij tāds labestīgs,” par mācībām Sīkraga skolā atceras Aija Kreicere.

Piedalījās Dziesmu svētkos

1922. gada vasarā Sīkragā sāka darboties lībiešu koris jeb tā sauktais Līvu savienības koris, kas darbojās Lorumu mājās. “Lorumu mājās gandrīz katras svētdienas pēcpusdienā noturēja kora mēģinājumus. Kora diriģente Margarete Stalte kājām nāca no Mazirbes un pēc mēģinājuma pievakarē ar mazbānīti brauca atpakaļ. Kora mēģinājumi ciema ļaudīm bija liels notikums, tos nāca klausīties jauni un veci, bērni un pieaugušie,” raksta Pēteris Dambergs.

Kora pirmāuzstāšanās notikusi 1922. gada septembrī Mazirbes zvejnieku savienības sapulcē.

Savukārt 1938.gada pavasarī Sīkraga koris, kurā tolaik bija 17 dziedātāji, skolotājas PaulasVembris-Akmentiņš vadībā gatavojās Dziesmu svētkiem. Dziedātāji brauca uzkopmēģinājumiem Ventspilī un kopā ar citiem Ventspils apriņķa koriem devās uzRīgu, kur 1938. gada 18.-19. jūnijā piedalījās Dziesmu svētkos.

Palīdzējazinātniekiem jau bērnībā

Sīkragā dzimisviens no ievērojamākajiem lībiešu kultūras darbiniekiem Pēteris Dambergs. Viņš pasaulēnāca 1909. gada 9. martā Dundagas pagasta Sīkraga Ķeļķos lībiešuzvejnieka ģimenē. Līdz 1930. gadiem viņš lietoja savu otro priekšvārdu Alfrēds.Vecākiem Kārlim un Kristīnei Dambergiem bija vēl divi bērni – Arnolds un Vilma,un ģimenē visi runāja lībiski.

Pirmā pasauleskara gadus P. Dambergs ar ģimeni pavadīja Igaunijā – Kuresārē, Hāpsalā unTallinā. Trīs Hāpsalas gados viņš iemācījās igauņu valodu, kas lieti noderējavēlāk – palīdzot igauņu un somu zinātniekiem, kā arī pašam darbojoties arlībiešu valodas jautājumiem.

Kad ģimene nobēgļu gaitām atgriezās Sīkragā, viņi savu māju atrada nojauktu – no ēkasbaļķiem bija uzbūvētas zemnīcas vācu karavīriem. Dambergi uzbūvēja māju nojauna un atkal nosauca to par Ķeļķiem.

Pēteris mācījāsMazirbes pamatskolā, bet piekto un sesto klasi pabeidza Dundagā. Pierakstītlībiešu valodas paraugus P. Dambergs sācis jau skolas gados, kad mācījāsDundagā. Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā Oskara Loritsaapkopotajā lībiešu valodas etnogrāfiskajā vārdnīcā atrodamas kartītes, uz kurām1923. gada nogalē jaunais Pēteris Alfrēds Dambergs (parakstījies ar iniciāļiem “A.D.”) zīmējis lībiešu sadzīves priekšmetus un pierakstījis to nosaukumus. Arigauņu folkloristu un lībiešu folkloras pētnieku O. Loritsu P. Dambergsiepazinās 1922. gada vasarā, kad ekspedīcijas laikā zinātnieks apmeklēja arī Keļķus.Zinātnieka ieinteresēts P. Dambergs sāka pierakstīt lībiešu folkloru –pasakas, sakāmvārdus, dziesmas un mīklas – un sūtīt O. Loritsam uz Igauniju.

1925. gadarudenī pēc Dundagas pamatskolas absolvēšanas P. Dambergs sāka mācīties ValstsVentspils arodu skolas komercnodaļas 1. speciālklasē. Arodskolā bija jāmācāstrīs gadi un pēc tam viens gads jānostrādā praksē, lai saņemtu diplomu uniegūtu rakstveža, veikalnieka un kantorista profesiju. Pēc skolas P. Dambergssāka strādāt par Ances pagasta valdes praktikantu. Taču 1928. gadā, pateicotiesSomiskuma savienības (Suomalaisuuden Liitto) un somu ekonomista Irjes Jānsonafinansiālajam atbalstam, P. Dambergs varēja turpināt izglītoties Jelgavasskolotāju institūtā, ko pabeidza 1934. gadā.

1931. gadaZiemassvētkos Jelgavā ar Helsinku Akadēmiskā Radu tautu kluba atbalstu sākaiznākt lībiešu laikraksts Līvli. P. Dambergs kļuva par aktīvu tālīdzstrādnieku. Taču viens no nozīmīgākajiem P. Damberga darbiem bija lībiešuvalodas lasāmgrāmata lībiešu skolu pirmajām trim klasēm, kas iznāca 1935. gadāHelsinkos.

Kopš 1935. gadaP. Dambergs ir strādājis vairākās skolās, no 1935. līdz 1940. gadam arī Miķeļtornī1945. līdz 1946. gadam Mazirbē. P.Dambergs rakstīja arī dzeju, atdzejoja untulkoja, kā arī daudz laika veltīja lībiešu folkloras un vietvārdu vākšanai unpierakstīšanai. Pateicoties viņa plašajam ieguldījumam lībiešu valodas leksikasapkopošanā, ir bijis iespējams 2012. gadā izdot „Lībiešu–igauņu–latviešuvārdnīcu”, kas ir līdz šim lielākais lībiešu leksikas avots. Viņš bija viens noRīgas lībiešu ansambļa Līvlist dibinātājiem un organizētājiem.

Ķeļķu sēta irbijusi šūpulis arī P.Damberga brāļa Arnolda meitai Baibai Dambergai, ko šodienpazīstam kā mākslinieci, dzejnieci un organizācijas “Līvõ Kultūr sidām”(Lībiešu kultūras centrs) līdzdibinātāju.

Sīkragā dzimušiarī citi ievērojami ļaudis – lībiešu mūziķe Hilda Grīva, kā arī kapteiņi KārlisAnbaks, Didriķis un Augusts Breinkopfi.

Ar to stāstu par Sīkragubeidzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai“ekskursijai”, kad apciemosim Mazirbi!

Izmantotā literatūra:Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krastastāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairsnav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, VilisVeldre Dzīve pie jūras, Lībiešu gadagrāmata 2023, internetamājaslapa livones.net.

Foto: livones.net
Skolotājs, lībiešu valodas kopējs, teicējs un dzejnieks Pēteris Dambergs (1909–1987) dzimis Sīkraga Ķeļķos lībiešu zvejnieka ģimenē.