Ventspils muzeja lasītavā: Lošu ūdensdzirnavas Staldzenē

Publicētspirms vairāk nekā 2 gadiem

Publicēts: 17.04.2024.

Ventspils muzeja lasītavā: Lošu ūdensdzirnavas Staldzenē

Kā jau tas ventspilniekiem labi zināms, šodien Staldzenē, pastaigājotiesgar Lošupes krastiem, kas sākas no Būšnieku ezera un ietek Baltijas jūrā, var uzietagrāko ūdensdzirnavu vietu, jo drupas no laukakmeņu mūriem vēl ir saglabājušās.Skatoties uz tiem, neviļus rodas jautājumi, kad šīs dzirnavas ir celtas, kādibijušie to agrākie īpašnieki un kā te saimniekots?

Agrākie īpašnieki

Par to, kad Lošupes ūdensdzirnavas varētu būt celtas, liecina kāds Ventspilszonālajā valsts arhīvā saglabājies dokuments, proti, 1947.-1949. gadasaimniecības uzskaites grāmata. Tajā minēts, ka kompleksā ir dzirnavas undzīvojamā ēka, kas celtas 1820. gadā un smēde, kūts, zāģētava, pirts un pagrabs,kas celti 1927. gadā.

Senākās fotogrāfijas, kurās redzam Lošu dzirnavas, ir pastkartes, kuras datējamasar 20. gadsimta sākumu (skat. attēlus).

Jāpiebilst,ka agrāk Staldzenes ciems visticamāk piederēja Licentes kroņa muižai (Staldzenesmāju nosaukumi ir atrodami Licentes muižas revīzijas sarakstos), kas vēlākietilpa Sarkanmuižas pagastā, kuru 1940. gadā pārdēvēja par Ventas pagastu. Kopš1964. gada Staldzene ir Ventspils pilsētas daļa.

Sākot ar 1922./1923. gadu, Latvijas tirdzniecības unrūpniecības adrešu grāmatās sastopams ieraksts, kas vēsta, ka J. Urlovskimpiederējušas dzirnavas Sarkamnuižas pagastā. Visticamāk runa ir par Lošudzirnavām Staldzenē, ko apliecina vēlākie ieraksti šajās grāmatās. Sniegtāinformācija par Urlovskim piederējušām dzirnavām ir sekojoša:

1922./23. gads – “Urlowskis J., Sarkanmuižas pag.”,
1924. gads – “Urlovskij J., Sarkanmuižas pag., Staldzenesciems”,
1926. gads – “Urlowski J., Ventspils apr., Sarkanmuižas pag., Lošu dz.”
1927. gads – “Urlowski J., Ventspils apr., Sarkamnuižaspag., Lošu dz.”

Savukārt staldzenieku atmiņās saglabājies jau cita īpašnieka vārds, proti,Fricis Asaris, kurš saimniekojis nedaudz vēlāk. Viņa vārds sastopams 1935. gadāizdotajos Pagastu aprakstos, kurminēts, ka viņš ir Sarkanmuižaspagasta Staldzenes ciema Lošu ūdensdzirnavu īpašnieks.

Tāpat 1935. gadatautas skaitīšanas dokumentos minēts, ka Sarkanmuižas pagasta Lošu dzirnavu īpašnieksir Fricis Asaris un tur vēl dzīvo viņa sieva Marija, kā arī meita Olga un dēliVilis un Augusts.

Savukārt Latvijas pirmās brīvvalsts laika Ventas Balss numuros,varam lasīt, ka 1936. gada 6. jūnijā Sarkanmuižas pagasta tiesa ziņo:«Staldzenes ciema Lošu dzirnavās tiks pārdota vairāksolīšanā Fricim Asarimpiederoša viena jumtu skaidu ēvelēšanas mašīna, nodarbināma ar tvaika vai ūdensdzinēja spēku, novērtēta par Ls 465».

Bet Fricis Asaris pats vietējā avīzē 1940. gada 20. aprīlī ielicis šādusludinājumu: «Lošu dzirnavās notiek malšana otrdienās, trešdienās, ceturtdienāsun piektdienās. Zāģēšana pirmdienās un sestdienās. Vilnas apstrādāšana maļamāsdienās.»

Zīmīgi, ka Latviešu konversācijas vārdnīcas 19. sējumā, kas iznāca1939. gadā,pie Sarkamuižas pagasta apraksta starp rūpniecībasuzņēmumiem minēti tikai divi, un viens no tiem ir Lošu ūdensdzirnavas ar 4strādniekiem un 8000 latu gada apgrozījumu. Salīdzinājumam otrs uzņēmums irP.Dmitrijeva koku destilācijas fabrika Jaunupē, kurā arī ir 4 strādnieki, bet gadaapgrozījums gan daudz lielāks – 25 450 latu.

Interesanti, ka dzirnavnieks bijis ne tikai Fricis, bet arī divi viņa brāļi.Kā 1925. gada 1. februārī ziņoja Valdības Vēstnesis, Friča brālis VilisAsaris 1935. gada 1. janvārī Ventspilī, Egļu un Maskavas ielas stūrī atklājissavu uzņēmumu, kurā ir koku zāģētava un miltu dzirnavas. Viņa paša dzīvesvietaVentspilī atradusies Egļu ielā 1. Savukārt par jaunāko brāli Augustu zināms, kaviņš bijis dzirnavnieks Ilūkstes apriņķa Rubenes pagasta Dunavā. No trimbrāļiem vēlāk divi tikuši izsūtīti uz Sibīriju, tikai vecākais Fricis arīpadomju laikā turpināja darboties Staldzenē.

Melderim deva šņabi un pīles

Savulaik Ventspils apkārtnes dzirnavas pētījis Rolands Puriņš. Viņa apkopotiemateriāli glabājas Ventspils muzeja zinātniskajā arhīvā. Viņš norādījis, ka parLošu dzirnavām viņam ziņas sniedzis Staldzenes iedzīvotājs Kārlis Novadnieks unarī citi. Piemēram, vietējie stāstījuši, ka II pasaules kara laikā (vācu laikā)melderim gājis ļoti labi. Viņš pīles un šņabi nevarējis ne noēst, ne nodzert.Šņabi un pīles melderim deva par to, ka viņš daudziem samala visu, ko tiemvajadzēja, nevis normu, kuru valsts atļāva malt.

R.Puriņš secinājis, ka Lošu ūdensdzirnavās kādreiz ir bijušas trīs ūdensratu vietas. Lošu ūdensdzirnavas bijušas taisītas no laukakmeņiem ar kaļķajavu, bet dzīvojamā māja, kas bija tieši šo dzirnavu galā, būvēta nosarkanajiem māla ķieģeļiem. Dzirnavu īpašnieks un melderis dzīvojis šajā mājā.Dzirnavu jumts bijis klāts ar jumta skaidām.

Tāpat vietējie iedzīvotāji Puriņam stāstījuši, ka Lošu ūdensdzirnavās bija ārzemēsražotas mašīnas. Ar ūdens spēku kūla labību, mala, bīdelēja, taisīja putraimus,zāģēja baļķus un dēļus, zāģēja jumta dēlīšus, kārsa un vērpa vilnu.

Vasarās trūcis ūdens un tad malt varēja tikai dažas stundas pa dienu. Tāpēc,lai paceltu ūdens līmeni, Būšnieku ezerā tikušas taisītas slūžas. Šo aizsprostutaisīja no laukakmeņiem un smiltīm, bez kādas hidroizolācijas, tāpēc šo aizsprostuarī izskaloja.

Rūpkombināta laiki

Spriežot pēc dokumentiem, kas glabājas Ventspils zonālajā valsts arhīvā,1940.gadā Lošu dzirnavas visticamāk nonākušas padomju varas izveidotā Ventspilsapriņķa rūpkombināta paspārnē. 1942. gada 30. augustā Rīkojuma Vēstnesīpublicētajā privatizēto amatniecības uzņēmumu 8. sarakstā ir ieraksts, kaVentspils apriņķa rūpniecības rajona objektu Lošu ūdensdzirnavas irprivatizējis Fricis Asaris. Taču 1945. gada maijā dzirnavas atkal pārņemVentspils apriņķa rūpkombināts un Fricis Asaris kļūst par rūpkombināta štatadarbinieku – sākumā par vadītāju, tad pazemināts amatā par melderi, līdz 1952.gadā, saistībā ar pensionēšanās vecuma pienākšanu, atbrīvots no darba un divunedēļu termiņā izlikts no dzīvokļa, jo dzīvojamā māja kopā ar ūdensdzirnavām nuir rūpkombināta īpašumā.

Pēdējās ziņas par dzirnavām dokumentos atrodamas 1960. gadā. Šajā laikā rūpkombinātu pārveido par Ventspils mehānisko rūpnīcu (vēlāk pārdēvētu par Ventspils ventilatoru rūpnīcu) un dzirnavu, nu jau kā Lošu vilnas pārstrādes ceha, inventāru pārņem jaunizveidotā rūpnīca. Interesants ir inventāra uzskaitījums – ūdens turbīnas Francis, vatmašīnas Richard Hartman un Mozes Halpern, dinamo Siemens.

***

Par sadarbību raksta tapšanā pateicamies Ventspils zonālā valsts arhīva ekspertei Ingai Upacierei un Ziedonim Kraulim, kā arī aicinām ikvienu papildināt stāstu par Staldzenes Lošu dzirnavām, ja jums ir saglabājušās fotogrāfijas vai ir zināma kāda cita informācija par tām.

@Ventspils muzejs, Līga Gabrāne