1913. gadā – tātad pirms 110 gadiem – Ventspilī sācis iznākt laikraksts “Bitīte”. Tā izdevējs ir Teodors Grīnbergs ( 1870-1962), Ventspils ev.lut. draudzes mācītājs (1907-1934), vēlāk Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskaps. Kā viņš norādījis savas avīzes nosaukumā – tas ir bērnu un jaunības laikraksts.
Izrādās,jaunākajai lasītāju auditorijai domāti laikraksti Latvijā iznākuši visai sen.Par pirmo tādu tiek uzskatīta avīze “Bērnu Pastinieks”, iznākusi 1866.- 1869.Tās izdevējs ir vācu mācītājs Johans Braunšveigs, un interesanti atzīmēt, ka1850. gadā viņš strādājis par mājskolotāju Dundagā, toreizējā Ventspilsapriņķī. “Pastinieka” saturs ir pārsvarā populārzinātnisks – daba, ģeogrāfija,zinātne u.tml., jo, kā atzīmējis pats izdevējs, “Dieva gars, kas ir cilvēkā,izkopjams lasot”.
Nākošaisbērniem domātais periodiskais izdevums ir “Jaunības Draugs”, iznācis1901.-1904., izdevējs – mācītājs Juris Rozēns. Interesanti, ka šajā laikrakstāar pseidonīmu Lapukalns daudz rakstījis baptistu mācītājs Pēteris Lauberts,kurš 1903.-1907. bijis palīgmācītājs Ventspils baptistu draudzē.
Tadseko visiem zināmās A. Jessena “Jaunības Tekas”- “literāri zinātnisks mēnešrakstsjaunībai”- no 1909. gada.
1913. gadā tātad sāk iznākt Ventspils “Bitīte”. Sākumā avīze iznāk I. Gebauera spiestuvē Kārļa ielā. 1914. gadā T. Grīnbergs ir ierīkojis savu spiestuvi Kuldīgas ielā, mācītāja namā, un te iespiež šo bērnu laikrakstu.
Kāpēctieši tāds nosaukums? Varbūt, ka par to ir rakstīts kādā no pirmajiem avīzesnumuriem. Diemžēl 1913. gada “Bitītes” Ventspils muzejā nav, un nav arīiecienītajā digitālajā lasītavā periodika.lv. Varbūt tāds nosaukumstāpēc, ka bitīte saistās ar daudzām labām cilvēka rakstura īpašībām, par kādāmrunāts avīzītes nelielajos stāstiņos – čaklums, uzcītība, biedriskums,mīlestība pret ģimeni, cieņa pret vecākiem u.c. Varbūt tāpēc, ka askētam T.Grīnbergam ļoti garšojis medus, kā to šur tur rakstos minējuši viņalīdzgaitnieki ?
Lielu laikraksta daļu aizņem šie īsie jaunākāskolas vecuma bērniem piemērotie stāsti, tulkoti pārsvarā no vācu un krievuvalodām.
Otra katrā “Bitītes” numurā iztirzātā tēma – alkohola posts. Ir dati, ka, piemēram, 1911. gadā Ventspilī ir viena dzertuve uz katriem 100 pilsētas iedzīvotājiem, ieskaitot sievietes un bērnus. 1910. gadā pilsētnieki par visa veida alkoholiskajiem dzērieniem izdevuši 1 miljonu rubļu. Kopš 1892. gada Ventspilī darbojas Sātības ( Atturības ) biedrība, bet laikam jau bez lieliem panākumiem.
Pret šo sērgu cīnīties T. Grīnbergs sācis jau savaVentspils perioda sākumā. Savās atmiņās, publicētās izdevumā “Ventspils baznīcaun draudze” 1935.g., viņš raksta: “1910.gadā nodibinājās Zilā krusta biedrība.Šī biedrība tur dievkalpojumus svētdienās, bībeles stundas piektdienās undzērāju vakaru trešdienās”. Taisni jābrīnās, kā izcilais orators un vārdameistars šeit tik neveikli izteicies. Bet Zilais krusts ir starptautiskakristiešu organizācija, kas sniedz garīgu un materiālu palīdzību alkoholiķiem.
Lieladaļa no izdevuma satura veltīta ar reliģiju saistītām tēmām. Pēdējā lapā – dažiatjautības uzdevumi.
Pirmaispasaules karš pārtrauc “Bitītes” izdošanu – 1915. g. martā iznāk pēdējaisnumurs. Taču tā tiek atjaunota, un iznāk 1928.-1940.g., redaktors joprojām irmācītājs T. Grīnbergs, bet izdevējs – Latvijas ev.-lut. baznīca.
1926.gadā sāk iznākt tāda paša nosaukuma kalendārs bērniem. Sākumā tas iznākVentspilī, un izdevējs ir Teodors Grīnbergs. Pēc viņa ievēlēšanas arhibīskapaamatā un pārcelšanās uz Rīgu, kalendāru izdod Latvijas ev.-lut. baznīcasvirsvalde. Katra kalendāra literārā daļa sākas ar T. Grīnberga ievadu, ko viņš parakstījis kā “Bitītesonkulis”.
“Bitītes”izdevumi bijuši iemīļoti. T. Grīnbergu par Bitītes onkuli bērni sākuši dēvētjau Ventspilī. Pirmajos gados laikraksta“Bitīte” izdošanu pilsētnieki pabalstījuši ar ziedojumiem. To varēja dabūt arībez maksas baznīcā dievkalpojumu laikā. Droši vien dažai labai Ventspilsstrādnieku ģimenei tā bija vienīgā lasāmviela.
Laikrakstu“Bitīti” T. Grīnbergs turpina izdot arī pēc 2. pasaules kara trimdā Vācijā, tasizveidojas par pabiezu mēnešrakstu bērniem, un iznāk vēl daudzus gadu desmitus.
Laikā mēs šodien vērtētu šīs avīzītes didaktisko saturu, tomēr šāda bērniem domātaperiodiska izdevuma iznākšana 20. gs. sākumā Ventspilī, ir vērā ņemamsnotikums.
©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga