Ventspils muzejs Livonijas ordeņa pilī aicina apmeklētājus apskatītizstādi “Ventspilnieces drēbju skapis 20.gs. 50.-80.gadi”. Izstāde pārsteigs netikai ar apbrīnojamām modes tendencēm, audumiem un aksesuāriem, bet arī arkolorītām Ventspils šuvēju atmiņām.
Piedāvājam nelielu ieskatu šuvējas – piegriezējas Malles Rozenšteinasatmiņās par darba gaitām Ventspils sadzīves pakalpojumu kombināta modes ateljē1970.gados:
“Algas bija mazas. Šuvējām liela alga skaitījās, ja viņas nopelnīja150 rubļus. Ja darbi bija sarežģītāki, tad tādu algu nevarēja nopelnīt. Piegriezējāmmaksāja vairāk, es nopelnīju apmēram 220 rubļus. Bet, lai to nopelnītu,vajadzēja palikt strādāt virsstundas, 8 stundu laikā nevarēja pat izpildītplānu. Lai nopelnītu vairāk, gandrīzvisas mēģināja šad tad palikt pēc darba laika un šūt savām privātām “kundēm”.Tas gan bija stingri aizliegts. Ja šuvēja tika pieķerta ar haltūru, atbildību nesa piegriezēja.
Haltūrasslēpām rūpīgi, lai neiekristu kādam acīs, jo mūs regulāri “purināja”priekšniecība – negaidīti un pēkšņi ienāca kantora kolektīvs, pārmeklēja mūsuatvilktnes, kur turējām oficiālo pasūtījumu auduma gabalus, izpurināja patlielākus drēbju atgriezumus, pārbaudīja, vai visiem darbiem, kas karājās uzstieņa, bija pasūtījuma kvītis piespraustas ar piegriezējas un māksliniecesDzidras Burkes parakstiem. Tika pārmeklēti mūsu personīgie mēteļi, varbūt kādāpiedurknē tomēr būs ķēriens. Kādreiz tomēr neatrada, jo kā jau vienmēr notiek,bija informācijas noplūde. Par pārbaudi zinājām jau laikus un spējām būt radoši(mums palīdzēja gan mehāniķis Augusts, gan galdnieki, kuru darbnīca bijapagalmā, kur ne viena vien šuvēja panikā skrēja noglabāt savu sainīti). Jahaltūru atrada, to atņēma un šuvējai izteica rājienu. Citreiz gan izdevāsapsolīt, ka nekas tāds vairāk nenotiks, un gadījums tika noklusēts… līdz nākamajai reizei. Arī mūsu vadība reizēm bija saprotoša.
Vienākārtējā kratīšanās reizē, kad cehā atkal ienāca vadība, šuvēja L., kurai bijaasa mēle, piecēlās, ieņēma kareivīgu pozu un kliedza: “Vai jums nav kauna?Bezstrādes ienākums! (tā oficiāli dēvēja haltūru) Pa dienu es te raujos melnāsmiesās par kapeikām, bet nauda man sanāk labi, ja maizei, un naktī, kad jūsmājās saldi guļat un skaļi p…, es šuju, lai sanāktu arī kāda desas šķēle, parluņķi nerunājot. No rīta pusseptiņos atkal esmu darbā. Mēs jums pelnām naudu.Taisieties ārā un aši!”
Lieta bija tāda, ka OBHS (PSRS sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļa) bija pienākums izskaust bezstrādes ienākumus. Un ja tad OBHS atrastu kādu haltūru t.i. bezstrādes ienākumu, vadībai būtu gals. Tātad – ateljē vadībai bija uzlikts veikt preventīvus pasākumus, lai pildītu PSKP lēmumu- izskaust bezstrādes ienākumus.
Tāda tā dzīve bija.”
©Ventspils muzejs, Māra Dāvida
